Tik pievilcīgi netīra, cik atbaidoši šķīsta,
Tik brīnišķīgi melīga, cik pretīgi Tu īsta..
Tu radījum, Tu būtne, neizsakāma..
Tu mani savā varā turi neturēdama.
Man pielūgt Tevi gribas, vienlaikus, un noliegt
No Tevis bēgot, es Tev pakaļ dzenos, aizrautīgi..
Ar Tevi gremdējos es domu plūsmā bezgalīgā..
Un tajā pašā brīdī alkstu.. Apklusti, Tu sasodītā!
Un Tavi vārdi, tie tik patiesi, tik asi cērt un dziedē mani..
Un tai pat laikā sīkumi pār Tavām lūpām bezbēdīgi birst.
Es klausos Tevī, Tevi nedzirdot, un Tev to zinot..
Nu kā gan spēj Tu tāda – tik daudz visa, vienā būt?!
Un tā Mēs abi spēlējam šo brīnumaino spēli;
Viens noliedz to, ka spēlējas ar otru, bet otrs tēlo to, ka veiksmīgi tam pretojas,
Un tā kā rezultāts ir vienmēr lomu maiņa..
Tad ieguvums ir tēlošanas mākslas stunda..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru