Svarīgais garīgais.

Uz nekurieni pēc nekā, ved ceļš no šī punkta bezvērtībā..

Man salst rokas no tukšuma pārpilnības un es apsedzu kājas..

Lai salst, lai zina. Lai zinu un atceros es..

Diskomforts, man nožēlojamam, ir tik ļoti nepieciešams..

Bez tā es novirzos, no galvenā, no vienīgā svarīgā..

Garīgā..

Tāds rīts

Rīts man atņēma pēdējo..tas bija tas pats - nekas.

Es atvēru acis, ieraudzīju to, kas liek man vēlēties gulēt un gulēt..

Tas dūmakainums, tas mitrums, kas gaisā, tas man liek izgarot..

Man nevajag to, kā man nevar būt..

Man jau sen ir tas, kas man vajadzīgs..

Tikai lielā nekārtībā..

Un visi mani centieni to sakārtot beidzas..

Ar, lūk, šādiem rītiem..

Vienkārši.

Es sev apsolīju nenožēlot, neatvainoties par to, ka esmu un kas esmu, un es šo solījumu stingri ievēroju. Jo Dieva dāvana tā ir, tikmēr, kamēr es to novērtēju un izbaudu, bet par lāstu tas kļūst, kad es cenšos būt tāda kā citi..