Kad liekas, ka slikti iet, tad jāsaprot, ka labi, ka vispār iet. Kaut kur iet, lai arī kā.

Tas, kurš teica: "Domāju, tātad esmu", ar to noteikti nedomāja "Domāju, tātad zinu."

Mūs atšķir tas uz ko vērsts mūsu skats, dzīvojot. Mēs dzīvojot, darbojoties un visādi izpaužoties paužam to, kam ticam, kam it kā veltam visu mūsu spēku, izvēles.. Ko nu runāt aplinkus. Mēs paužam to, kas ir mūsu dievs.
Ar mazo burtu, jo mūsu katra paša dievs, nav Dievs.

Es nezinu kas ir ļaunāk; tas ko es domāju, vai tas ko es domāju par to ko es domāju..

***
Es dažreiz nezinu kuri ir meli; vai tie, kurus zinu, vai tie, ka domāju, ka zinu.
***
Es domāju, ka nav patiesības pārliecībā. Bet ko gan es zinu, man tās nav.
***
Un arvien dziļāk un dziļāk, it kā tuvāk, it kā tālāk..
***

Cik dziļi cērt Tavi meli,
Tik skaisti ietīti krāsainā mīlestības lentā..
Un solījuma ķēde ap manu kaklu savelkas ik reiz kad laime rauj mani prom.

Katram paša taisnums taisnāks.

Es esmu visam atvērts cilvēks!

Man nav grūti apstiprinoši māt ar galvu

Un likt katram ticēt, ka tieši viņš ir tik lielisks un īpašs cilvēks..

Es vakarā varu iet gulēt ar mierīgu sirdi,

Jo esmu visam atvērts cilvēks!

Man nav ko teikt, es teicu..
Un pateicu par daudz.

Svarīgais garīgais.

Uz nekurieni pēc nekā, ved ceļš no šī punkta bezvērtībā..

Man salst rokas no tukšuma pārpilnības un es apsedzu kājas..

Lai salst, lai zina. Lai zinu un atceros es..

Diskomforts, man nožēlojamam, ir tik ļoti nepieciešams..

Bez tā es novirzos, no galvenā, no vienīgā svarīgā..

Garīgā..

Tāds rīts

Rīts man atņēma pēdējo..tas bija tas pats - nekas.

Es atvēru acis, ieraudzīju to, kas liek man vēlēties gulēt un gulēt..

Tas dūmakainums, tas mitrums, kas gaisā, tas man liek izgarot..

Man nevajag to, kā man nevar būt..

Man jau sen ir tas, kas man vajadzīgs..

Tikai lielā nekārtībā..

Un visi mani centieni to sakārtot beidzas..

Ar, lūk, šādiem rītiem..

Vienkārši.

Es sev apsolīju nenožēlot, neatvainoties par to, ka esmu un kas esmu, un es šo solījumu stingri ievēroju. Jo Dieva dāvana tā ir, tikmēr, kamēr es to novērtēju un izbaudu, bet par lāstu tas kļūst, kad es cenšos būt tāda kā citi..

Tevis izdomātā vienlīdzības spēle..

Tik pievilcīgi netīra, cik atbaidoši šķīsta,
Tik brīnišķīgi melīga, cik pretīgi Tu īsta..
Tu radījum, Tu būtne, neizsakāma..
Tu mani savā varā turi neturēdama.

Man pielūgt Tevi gribas, vienlaikus, un noliegt
No Tevis bēgot, es Tev pakaļ dzenos, aizrautīgi..
Ar Tevi gremdējos es domu plūsmā bezgalīgā..
Un tajā pašā brīdī alkstu.. Apklusti, Tu sasodītā!

Un Tavi vārdi, tie tik patiesi, tik asi cērt un dziedē mani..
Un tai pat laikā sīkumi pār Tavām lūpām bezbēdīgi birst.
Es klausos Tevī, Tevi nedzirdot, un Tev to zinot..
Nu kā gan spēj Tu tāda – tik daudz visa, vienā būt?!

Un tā Mēs abi spēlējam šo brīnumaino spēli;
Viens noliedz to, ka spēlējas ar otru, bet otrs tēlo to, ka veiksmīgi tam pretojas,
Un tā kā rezultāts ir vienmēr lomu maiņa..
Tad ieguvums ir tēlošanas mākslas stunda..

Neprāts atver prātu..

Ļauj lai neprātīgo stāsti tevi aiznes dažreiz kaut kur tālu prom no sevis paša..

Tālāk nekā plānots, rēķināts un paša spēkiem spēts ir sevi vest..

Ļaujies tam un būsi pārsteigts par to vien, cik viss var būt arī savādāk,

Savādāk saredzams, sajūtams, satverams, skaidrojams nekā esi radis līdz šim.

Laid sevi, ļauj sev iet, lidot, skriet, izgaršot un izbaudīt plašumus tālos..

Tā nav nekāda greznība domāt un uztvert plašāk, nekā spēts un sev ļauts..

Tā ir brīvība Tev pašam sen pieejamā, Tevis paša izslēgtā aizliegtā teritorija..

Tai pašai savas robežas un Tu tās sasniegsi, tikai tai ļaujoties sevi nest..

Bet aizliedzot to sev, Tu to nekad neiepazīsi, neiepazīsi arī tās robežas, nežēlīgās..

Tikai zinoši māsi ar galvu citu vidū izlikdamies, ka pazīsti un zini par to daudz..

Taču tikai tas, kurš pazīst to, zina, ka apmānīt var tikai tos, kuri to nav iepazinuši,

Tos, kuri nav nobaudījuši šīs aizliegtās brīvības sūrās mācību stundas..

Apmānīt var tikai tos, kuri ļaujas tikt mānīti, sevis pašu un citu baiļu vadīti..

Tos, kuri tiecas nosargāt savu apgūto teritoriju, no tādiem liekiem sarežģījumiem

Kā jaunas idejas, domas, sajūtas, vēsmas, kuri tikai izjauc visu kārtību..

Ļaujies, laid sevi, izjauc savu kārtību vēlreiz un arvien..

Un Tev atvērsies Tava prāta neierobežoto iespēju potenciāls..

Tev atvērsies daudzpasauļu pasaule, kuru nest nemaz nav tik viegli..

Taču proties! Kuram gan izcilajam un ģeniālajam esība ir bijusi viegla..

Jo vairāk Tevī ir, jo grūtāk sevi pašam nest, un, jo cītīgāk jāmācās to darīt..

Un neierobežoto iespēju plašums nebeidz paplašināties..

Un Tavs garīgais, radošais, prāta spēks nebeidz spēcināties..

Un Tavas iespējas nest sevi cauri dzīvei, rod sev arvien jaunus veidus..

Taču vienu ir svarīgi un pašsaprotami minēt pie šī visa klāt..

Tā ir vērtība tikai tam, kuram tā ir vērtība..

Tas ir tikai tam, kurš šai manis sacītajā to saskatīt spējīgs..

Un par šiem saviem vārdiem un tiem visiem iepriekšējiem ar’

Es pateikt varu vienu no tām visām patiesībām..

Tas nav viss, bet tas ir daudz!

Novēlēt es varu tikai to, kas manis paša piedzīvots.. (par patiesību esam pieņemts)

Lai Tavas pretošanās siets ir pieņemšana,

Lai Tavas pieņemšanas siets ir pretošanās.

Lai viss ko pieņem un kam pretojies..

Caur prāta un gudrības sietu ir sijāts

Kā spēcīgi pamati lai Tevi Tur pie savas zemes

Un neliedz Tev citu zemju nedz aplūkot, nedz brīnīties!

Esi gudri, latvieti, esi gudri Latvijā..

Uzdrošinos apgalvot.. (pieņemot un pretojoties)

Bezrobežu šaurība ar pretenzijām uz absolūto prāta un iztēles plašumu,

Nekaunīgs neīstums ar tik pat nekaunīgu pretenziju uz pilnīgu patiesumu un sirdsskaidrību,

Ārišķīgs spožums ar tik pat uzpūstu pretenziju uz garīgu un netveramu bagātību,

Bezkaislīga esība ar tik pat bezkaislīgām pretenzijām un emocionāli piesātinātu un izaugsmi veicinošu dzīvi,

Ceļi, kuri ved tikai un vienīgi uz savu sākumu..

Man bija sapnis

Par cieņu cilvēku starpā,

Par lojalitāti un empātiju,

Par draudzību..

Tu pamodināji mani

Un teici, mierinādams;

„Tas bija tikai ļauns murgs.”

Your sense of justice, my friend, is your ego, don't pull it on others..or... Ordinary paradoxes of life

I know someone who' s very important part of life is changed because of someones decision to change it. And I think it's a wrong decision.. It is hurting not only that person, who's life has been changed, but even those who surround him.. But in conversation with the person who's life has been changed against he's will, he's asking me to not to interfere, even after he's agreeing with me about wrights and wrongs in this case.
It is difficult to accept injustice, even knowing that each of us have our own understanding about it.. Consequently, loyalty has its limits, cause seeing that the man is wrong in he's decisions and acitons, you have to respect his choice, even if you see him hurting someone, even if only mentally. You have to keep quiet and respect his choice, because that is what you'd like to get - non-intervention. And it is not easy to make decisions that applies to someone, especially if that decision affects his life. It's like you'd hold someones life in you hands, or very important part of it and you should decide if and what to do with it. More or less we all have someones life depending on our decisions.. I guess the question is whether we have the right to decide objectively and reasonably interfere with any life at all? Because even though we like to think that we are doing it on he's own behalf, it still remains the selfish thing. Who do we think we are to decide what is a good thing for someone, what's not. Such a decision shows a very high level of confidence and even arrogance of the decider himself..
At the same time, deliberately or not, we all are more or less distorting each other's lives. The questin is, where is the line?
So Basically we are all determined by our own internal morality, an understanding of borders, the experience, knowledge and breadth of thinking ..
And lives are affected or not.. in our own joint action, causes and consequences...
And my sense of justice turns out to be an egoism too..
Oh how useless is this dificulty to accept injustice..
How useless is my empathy.. it inspires me and leaves me with no power..

2001. gada Akuratera muzeja rīkotajā eseju konkursā piedaloties.

Vāks par šo dienu

izelpa slēpjas lēnajā smagumā
kad lapām un strazdiem (viņi pārlido)
piepildot gaisu,
es mēģinu atsperties pret, bet
tur nekas nevar sanākt, jo
vāks par šo dienu
ir tava cilvēciskā vājība Dievs

savelkoties āda kā kalendārs atsedz dienu
kārtību

varbūt tas ir veids kā atver acis mirušajiem -
nekustības patvaļīguma maiņa un
vairs sevi neredzu plāksnīte,
kas pielīp auksti augslēju velvē

tāds Dieva plācenītis vien ir
ciešanu laiks

(Ieva Rupenheite)

---

Mana eseja par I. Rupenheites dzejoli.

Atver acis mirušajiem.

Cik daudz mums vajag? Cik sāpju, ciešanu? Cik vajag, lai saprastu to.., to ko nesaprotam? Cik tad daudz ir tā ko nesaprotam?

Jautājums pēc jautājuma, kā elpas vilcieni - no tiem tad arī dzīvoju. Nedrīkst, nevar apstāties. Nav iespējams noslēpties, aizbēgt vai patverties.

Nolemtība?

Mokas, kas brīžiem smacē, bet dažreiz paceļ tādos augstumos, kuros, šķiet, cilvēks vēl nav bijis.

Un sāp, sāp tā, ka sāk jau patikt. Un spīts, spīts tik spēcīgs, ka nevar padoties.

Bet ja nu nebūtu tā.., tā visa ko šobrīd nolādu, vai būtu tas ko mīlu?

Sāpes, kas izraisa naidu, naids, kas izraisa spēku, spēks, kas apspiests, izraisa tikai sāpes..

Bet es jau neraudāšu.. un nesmiešos ar'..

Es cīnīšos ar sakostiem zobiem un ticēšu tam, ko jūs apšaubāt.

Es plēsīšu sevi uz pusēm, bet man vairs nesāpēs, jo es tā vēlēšos.

Bet ja kādreiz es raudāšu, tad ne tik klusi kā līdz šim - es bļaušu un ārdīšos, spārdīšu un kodīšu..

Vai izredzētā, vai nolemtā, vai vienkārši jukusī - es ar spēcīgiem soļiem iešu līdz galam.

Vērtības jau pārvērtētas, tāpēc nav ko zaudēt..

Ar sevi es būšu laimīga..

Sasodīti nenovēršama!

Radniecīga dvēsele.

Vai esi kādreiz sastapis radniecīgu dvēseli? Tādu, ar kuru kopā pavadītais laiks paskrien tik ātri, ka pat nemani to, kā saka „vēja spārniem”. Tādu cilvēku, ar kuru Tu vari būt Tu pats, vienkārši ļaujoties sev, savai domu plūsmai, pilnībā..neapnīkot viens otram, pat pretēji.
Laiks paiet sarunās, kuras pavada tāda atvieglojuma un piepildītības sajūta.
Es nezinu, bet man šķiet, kas tas notiek ļoti reti dzīvē, kad sastopam šo cilvēku, ar kuru jūtam tik ciešu saikni, ka, ne tikai, nespējam to izskaidrot, bet pat neviļus tiecamies pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā, nedomājot par to, ko nesīs rītdiena..nākotne vispār..vienkārši ļaujoties. Pie tam, ja šīs sajūtas ir abpusējas, abpusēji ciešas.. Nu kas gan var jūs atturēt.
Vai Tu esi kādreiz sastapis cilvēku – radniecīgu dvēseli, pretējā dzimumā? Kad gribot, negribot sāc domāt, ka tas varētu būt tas, īstais, jeb „Tavs cilvēks”..
Un nekas nevar jūs abus apturēt no mēģinājuma, jūs abi esat brīvi un abpusēji pievelkaties, abi vienlīdz spēcīgi ticat, ka esat viens otram tas īstais cilvēks, kurš piepildīs viens otra pasauli, dzīvi, to tukšumu sirdī, kurš nežēlīgi, nenovēršami, tiecas tikt piepildīts. Un jūs ļaujaties. Jo, šķiet, ka kas var būt svarīgāks par to pievilkšanās spēku, kuru abi izjūtat garīgi..
Jā, garīgi.. diemžēl tikai..
Dzīve jums abiem atklāj savu nežēlīgo joku, ka kā vīrietis un sieviete, neesat saderīgi. Nu vienkārši neesat..
Un ir tik ļoti grūti pieņemt šo te, rūgto, nepatīkamo, neērto patiesību.. Cerības un vēlmes neliek mierā, jo ir taču tik labi kopā..jā, garīgi. Un, sasodīts, tikai garīgi..
Ir tik grūti atturēt sevi no vēlmes mēģināt vēl un vēl, domājot, ka varbūt kaut ko darāt ne tā kā vajag. Smieklīgi, taču, jā..tik spēcīga ir vēlme, tik spēcīgas ir šīs saites..
Un jūs mēģināt, vēl un vēl, gan tā, gan šitā; „Nu nevar būt, ka nevar būt!”, Nu varbūt pamēģinām savādāk.”, „Nu varbūt jāmēģina no jauna.”,” Nu varbūt vēl tā..”, „Nu..nu..nu..”, Un tamlīdzīgi..neatlaidīgi, nenovēršami..
Tikpat sasodīti nenovēršami, cik garīgā saikne starp jums abiem, kas jūs saved kopā un liek tiekties vienam pēc otra kā pēc garīgā apmierinājuma, pienāk tas laiks, kad saprotat, ka ar to vien nepietiek, ka neesat saderīgi kā vīrietis un sieviete. It kā tā būtu tikai sagadīšanās, ka abi esat pretējā dzimuma meklējoši, izmisuši savos meklējumos cilvēki..
Jā, tikpat nenovēršami, cik garīgi esat tuvi, tik fiziski esat tāli.
Un sasodīts, to visu ņemot vērā, jeb apzinoties, šķiet, ka varbūt neesat pietiekami neatlaidīgi, varbūt padodaties par agru, varbūt..varbūt..
Šis „varbūt” kļūst par jūsu trešo, it kā savedošo, it kā atstumjošo, jo tas gan pieļauj, gan izslēdz, abējādi iespējami, līdz galam neliekot, neļaujot, nedz izslēgt iespējamību, nedz pilnībā pieļaut to.. Kādu laiku jūs abi balstāties uz šī „varbūt”, vai tie ir gadi, vai mēneši.. Cik nu jums abiem nepieciešams laiks, lai samierinātos..
Muļķīgi? Jā varbūt..
Taču, ja jūs abi esat tādi, kas neizbēgami seko savai sirdij, ieklausās tajā, meklē pretējā dzimumā tieši to, ko esat šobrīd sastapis un zināt cik gan reti tas notiek, vismaz jūsu dzīvē, nav viegli pieņemt sakāvi, tā uzreiz. Gribas cīnīties, jo tas taču ir..tas taču ir..ehh..
Viens no jums varbūt ātrāk, sakopojot spēkus, saņemoties gribasspēka, otrs varbūt vēlāk, negribīgi, caur sāpēm un asarām, dažkārt pat dusmām, tai pat laikā saprotot un cienot otra lēmumu, zinot, ka taisnība vien ir.. tikai grūti pieņemama, bet abi pieņemat šo situāciju. Jūs izšķiraties par labu tam, kas jūs satuvina, nevis šķir..
Paiet zināms laiks, pirms pieņemat šo rūgto, ak, vai, netaisnīgo patiesību, paiet laiks, kamēr to spējat sagremot, un paiet laiks, kamēr jūs vairs, kaut vai tikai savās domās, nemēģināt vēl. Paiet laiks līdz jūs pilnībā pieņemat to, ka šis cilvēks ir, tikai un vienīgi, jūsu garīgi tuvais cilvēks un atsakāties no jebkādām iespējamībām par to, ka tas varētu būt kaut kas vairāk.
Laiks..un jūs abi atkal atgriežaties turpat, kur bijāt sākumā, baudāt viens otra esamību, svinat dzīvi un to, ka esat satikušies. Jo tas taču notiek tik reti, kad sastopam, patiesi, radniecīgu, „savu garīgo cilvēku”. Jā, cilvēku.

Cilvēks spēj būt tas, kas vēlas būt, tas, kam tic. Tas piepilda to izdzīvojot. Dzīvojot to, kam tic.
Nav vajadzības atgriezties pagātnē, bērnībā, meklējot attaisnojumus tam, kas notiek tagad. Cik gan ilgs apmierinājums var būt attaisnojumiem.. es zinu, tas ir īss, pavisam īss apmierinājums. Apmierinājums, kura pamatā ir pagātnes vainošana šodienas nespējā dzīvot un nedzīvot. Lai gan, patiesībā ir jāatgriežas, ir jāiziet arī tam cauri, meklējot veidus..
Ir jāiziet cauri visam, kas notiek, kas nenovēršami notiek, meklējot. Bet tikai meklējot.
Meklējot ko? Vai iespējas dzīvot tādam kāds esi, vai tādam kāds nespēj nebūt, vai tādam, kāds nespēj būt? Nevis samierināties, nē, bet mīlot sevi tieši tādu, te un tagad. Samierināšanās nevar būt nekas labs, jo pats vārds skan jau nožēlojami. Cilvēks nedrīkst būt nožēlojams, pat ja nevar tāds nebūt. Cik gan daudz ir lietu, kuras nedrīkst būt, bet tās ir, vai ne.. tās ir. Bet viņi tiecas, tomēr tiecas.
Cilvēkam ir jābūt vai jākļūst, vai, vismaz, jātiecas būt labākajam sev, labākajam, kas tas spēj būt. Bet cik gan daudz lietu nav tā kā tām ir jābūt, vai ne.. bet viņi tiecas, tomēr tiecas.
Lai arī cik neciešami, nožēlojami, riebīgi mēs mēdzam būtu.. mums ir jātiecas būt labākajiem savās jomās, savos raksturos. Tas ir kā amats, kuru mums neviens nav ļāvis izvēlēties, mantojums – mūsu raksturs.. Mums ir jātiecas būt labākajiem savos amatos – raksturos.
Tieši tikpat paradoksāli, cik tas, ka, bieži vien, pat visneglītākās, nepatīkamākās, lietas var pateikt, ietērpt tik skaistos vārdos, tik pievilcīgos teikumos, ka tās atklājas pavisam citā, gaismā. Patiešām gaismā. Varbūt vārdi izgaismo. Vajag tikai atrast īstos.
Es meklēju, visu savu mūžu.. meklēju tos, virknēju, mainu, aizvietoju..bet man, vēl joprojām, nav gana, es zinu, ka var labāk. Un zinu, ka varbūt tā ir ilūzija, ka var labāk. Un zinu, ka nespēju nevēlēties labāk, tātad tas ir nenovēršami, pat ja neiespējami.. Varbūt man nepietiks vārdu, bet varbūt man vienkārši grūti atrast īstās kombinācijas... viss varbūt.. nenovēršami, pat ja neiespējami..es taustos. Un zinu, ka vārdos varbūt nemaz nevar ielikt sajūtas, tās, kuras vēlos. Tie ir tikai vārdi. Vārdi, kas var radīt citas sajūtas, tos lasot. Sajūtas, kuras, iespējams, nemaz nav tās, kuras esmu tajos ielikusi, bet tās rodas.. Tikai katram pašam zināmas. Rada vai iznīcina. Pielaižam, vai atgrūžam. Bet tie ir vārdi, kas kaut ko rada, pat iznīcinot, tāpat kā iznīcinot rada.
Nu neatradīšu es, ne īstos vārdus, ne arī īstās kombinācijas, jo sajūtas ir sajūtas un vārdi ir vārdi. Tos ir iespējams savienot, bet ne nodot tālāk savienotus. Bet kaut vai tikai mēģinot, varbūt, trāpīt, vai vismaz cerēt.. ar to ir pietiekami, lai nenovēršami tiektos uz neiespējamo, ticot, ka ir iespējams.
Varbūt tāpēc cilvēki raksta par vienkāršām, visiem saprotamām lietām, kas nav pārprotamas. Un ja raksta par sajūtām, tad riskē būt nesaprasti, vai pārprasti.. jo sajūtas jau nevar saprast, tikai sajust un izjust. Tas paliek tikai pašam sev, sajūtas..bet vārdi.. tos var nodot, vai nenodot tālāk.., cerot vai necerot, mēģinot vai nemēģinot.. tie, tik un tā, izpildīs savu misiju, lai arī kādu..
Cik gan daudz neiespējamā mēs cenšamies iespēt tik nenovēršami cenšamies..
Pat zinot visus iespējamos variantus, nebeidzot tos arvien atklāt, nemainās būtība.. Tava būtība. Tā ir viena no tām grūtajām patiesībām. Patiesībām, kas ir mūsos.
Mēs varam izlasīt tūkstošiem grāmatu un tas būs pielīdzināms nullei, ja nelasīsim to grāmatu, kas esam mēs paši. Tik ilgi, kamēr vien elpojam..

~2009~

Ir arī tā..

Ir laiki, kad šķiet, ka nav ko teikt. Ka ne par ko negribas cīnīties, neko apgalvot, neko teikt.. Ir laiki, ir un nav.. Ir laiki, kurus piefiksē, ir laiki, kurus nepiefiksējot, tikai izdzīvo..
Ir laiki, kad negribas piedalīties dzīvē, tai ārējā dzīvē.. tikai bezpalīdzīgi; nespējot novērst vēlmi vērot, vienaldzīgi; nevēloties izjaukt cilvēku izvēles vadīto lietu kārtību.. Tikai noraudzīties dzīvē, vērot visu notiekošo, pa kluso, nevienam un nekam, neredzot, nezinot. Vērot cilvēkus, lietas, sajūtas un mirkļus brīžos un nebrīžos, kad tie pat nenojauš, ka tiek novēroti, tāpēc uzvedas nenovēroti.
Vērties dzīvē, kurā cilvēki kaut ko cenšas, dara, tic, ceļ un veido. Katrs atbilstoši sev, savai būtībai, sev piemērotākajā, pieņemamākajā, tuvākajā formā. Tiecoties to pilnveidot, uzlabot, tiecoties uz, vai nu sevis, vai sabiedrības, izvirzītajiem augstumiem. Vērties tajā kā lietas pakārtojas, sakārtojas, veidojas, mēģinot iejusties sajūtās, kuras veidojas un mainās katrā. Vērot nemieru un nesamierināšanos, mieru un samierināšanos, kā arī tos daudzos un dažādos vidusceļus.


Vērot, kā cilvēks interpretē notiekošo, kā tas; vai nu, meklē mierinājumu, meklē un veiksmīgi atrod veidus kā samierināties, sadraudzēties ar visu, kas notiek, vairāk vai mazāk, skarot viņu; vai pretēji, tas tiecas meklēt iemeslus savai pretestībai, tiecas norādīt uz notiekošā nepareizumu vai negodīgumu, kurinot savu dumpinieka garu, rodot tam veidus un vietas, izpausties; vai arī, tikai un vienīgi, meklē arvien jaunus ceļus, kā un kur aiziet, izolēties, prom no visa notiekošā, ko pavada, vai nu, bailes un vēlme pasargāties no cilvēkiem, viedokļiem un šīs, tik mainīgās un nepastāvīgās, sinerģijas, vai drosme un vēlme, kas veido ticību, kas, savukārt, veido, ne tikai, spēju būt neatkarīgam, bet arī mūžam nesasniedzamus augstumus. Un, dažkārt, iepriekšminētais, visdažādākajās kombinācijās un izpausmēs..

Vai tie ir patiesības laiki, vai izolēšanās un norobežošanās no visa laiki.. es nezinu, man trūkst, vai piemīt drosme, neapgalvot, minēt vai, kaut vai, spriedelēt. Var jau būt, ka tas ir drosmes trūkums, piedalīties dzīvē, bet varbūt tā ir pārdrošība, noskatīties visā, pēc tam atgriežoties un cenšoties, ne nu gluži aizmirst redzēto, ne nu gluži spējot, ņemot vērā redzēto, iedzīvoties, ne nu gluži noturēties uz kaut kāda vidusceļa..tikai tā kaut kur svārstoties starp galējībām un vidusceļiem, neesot būt un esot nebūt.
Ir tā, ka ir laiki, kad nav ne vēlmes, nedz vajadzības nostāties kādā pusē, ja nu vienīgi par pusi neuzskatām šo te, neiesaistīšanās un vērošanas pozīciju.. Būt sev, savu garastāvokļu un iekšējo noskaņu pamatojumam un pierādījumam. Vienīgajam, jo kurš gan cits, ja ne es pats sevī klausīšos un izpildīšu attiecīgās dzīves funkcijas, pat ja tās izpaužas kā šie mainīgie laiki, kuros ietilpst vēlme neiesaistīties vairāk par vērojumu, sava veida, putna lidojumu, kad, šķiet, ka gars ir pacēlies spārnos, apzināti atstājis visus smagumus, kas liedz tam lidot, jeb zemes lietas uz zemes, lido un vēro..

Var jau būt.. Ka visu iespēju pieļaujamība un sevis kā nelēmēja par to, kas pareizs, jeb nepareizs, pieņemšana ir kaut kāds dvēseles stāvoklis, kurš pakļauts tiem pašiem elementārajiem sadzīviskajiem notikumiem, kas vada katru no mums un attiecīgi liek izpildīties. Attiecīgi tam, kādi ceļi un veidi, pa tiem iet, ir mums pieņemami, pieejami un mūsu pieredzei pa spēkam.


Dzīvam nav iespēju izbēgt no dzīves, pat nevēlēšanas dzīvot veido šo te kopējo gleznu, mākslas darbu, kas saucas pasaule, cilvēce, dzīve.. Lai kādiem vārdiem saukta, tā ir nenosakāma, jo nav aptverama un galu galā, mūsu katra paša attieksmes, spējas aptvert un uztvert, tikai mums katram pašam, atsevišķi redzams, tātad personīgs un neatkārtojams mākslas darbs..

Vienalga kādi, bet visi veidojam šo mākslas darbu, visi bez izņēmuma..

Nekad tā īsti nespējot ietvert to, nedz vārdos, nedz krāsās, nedz mirkļu piefiksēšanā, tā īsti ietvert to kopējo, vēstīt to neaptveramo, nevēstāmo vēsti, sajūtu, kopējo un absolūto kopbildi, kopsajūtu..

Jo esam no kopējās pasaules izrietošās atsevišķās pasaules, kas izriet viena no otras un papildina viena otru.

Nesasniedzamie, bezgalīgie augstumi.. ķermenis tur pie zemes un vārdi atgādina, ka, lai cik liela vēlme pastāv ietvert vārdos, neietveramo, tas ir un paliek neietverams, neskatoties uz veiksmīgām kombinācijām, kuras trāpa vai netrāpa, laikā vai nelaikā..

Un gars tik’ sauc lidot, un ķermenis tik’ tur pie zemes.. Vienlaicīgi abiem ļauties nespējot, pārmaiņus ļaujoties abiem..

(..un beigās, beigās, kad esi izdzīvojies, atgriezies un piefiksējis, viss šis, šķiet mēsls, tikai vārdi un centieni, var jau būt, ka gara lidojums uz zemes izpaužas kā lētas parodijas par lidojumu, gravitācija un levitācija, tomēr esam iesprostoti, gars bez ķermeņa tikai gars, nespējīgs nodot vēstījumu un ķermenis bez gara, tikai ķermenis, jeb čaula, bez gara tikai eksistence, kaut nu pietiktu ar apziņu, ka nevar, lai pārtrauktu un necenstos aptvert neaptveramo, bet nē...iesprostoti..)

~2009~

Tā..

Kad ir tā, tad ir. Ir tā, ka ir un nav. Ir labi. Tā.
Apstājies, nomierinies un apsēdies vai apgulies, atslābinies kā spēj, kā prasās, kā ir šobrīd..
Nu tādās skaņās, tajās vecajās, kuras mierina.
Man sāp pāri darītais Tev.
Tātad sev.
Jā..tā es esmu.
Kaut kā tā.
Lai izsekotu tam ceļam, kurš mani še atvedis, Tev būtu jāseko man tajā no tā sākuma un jāatsakās no sava ejuma..Jā ejuma, ne gājuma. Mans ir mans un kā es, tā es.
Tāpēc, nē.
Atveries cik spēj, bet nedari sev pāri.
Man pietiekami tā pāridarījuma, kurš vēršas pret pašu, kaut neapzināts.
Nekas neattaisnos, tik un tā.
Tāpēc, vienā jaukā, brīdī jāpārvēršas.
Jānomaina sev pāridarīšanas tieksmes veids, lai kaut uz mirkli noticētu, ka spēju ne tā.


~2009~

Neuzsākto nepabeigsi.

Attieksmes veidotāji, noteicēji un ietekmētāji utml. Kas liek vienā brīdī kaut ko vēlēties darīt, bet nākamajā to pašu absolūti nonicināt, par bezjēdzīgu un nevajadzīgu.. Kas liek vienā brīdī kaut ko ļoti ņemt pie sirds, bet citā absolūti ignorēt, pat, dažkārt neievērot... Protams, ka apstākļi.. notikumi, to intensitāte.. Tātad, savā ziņā, gribot negribot, esam notikumu varā, to notikumu, kuru iemesli, vairāk vai mazāk, apzināti vai nē un gribot vai negribot, paši vien esam.
Kas liek man, vienā brīdī, ticēt tam, ko šobrīd rakstu, bet (vai un) nākamajā, vispār neredzēt tam jēgu, uztvert to kā pašsaprotamu un neuzskatīt par vajadzību to pārgremot, piefiksēt uz papīra (monitora). Viss tāpat pārgremojas līdz nepieciešamajai konsistencei. Organisms, tik un tā paņem savu, vajadzīgo un (vai, vai) nevajadzīgo daļu.. Viss tik un tā notiek, vai es to pierakstu, vai nē, vai publicēju, vai arī nē, vai meklēju domu, vai strīdu biedrus u.tml., pašapliecināties, jeb garīgi „masturbēt”.. Process notiek tik un tā..
Un te nu es esmu - visu var mazināt, visu var lielināt.
Un te nu es esmu – visu var vispārināt, visu var centralizēt..
Un te nu es esmu – sākot runāt par konkrētu tēmu, nonāku bezjēdzībās līdz absurdam..
Un te nu es esmu – izvēloties, no abiem „visu var” variantiem, mazinošo un noniecinošo.
Un te nu es esmu – cilvēks, kurš vienmēr uzsvēris dzīvē garīgo izaugsmi, nu nonācis pie jautājuma, vai tas ko es domāju, ka es daru - ir tas, ko es daru?
Un te nu es esmu – visu vēl vairāk paplašinot, sarežģījot un neaptveramo aptvert cenšoties.. Un te nu es esmu – vāvere ritenī, cēloņu un seku cēlonis un seka..
Un te nu es esmu..nonākusi turpat pie attieksmes..Nevēloties izvēlēties vienu, vai dažas.. Nevēloties kļūt konkrēta, lai arī dzīve liek, pat pieprasa, principus, konkrētību, noteiktību u.t.t.

Spītīgi, kā bērns, ar kāju pret zemi sitot, atkārtoju „Bet es negribu!”. Iestrēgusi vai uzticīga?

Kādu attieksmi izvēlēsies?

~2009~

Variācijas par tēmu „Veni Vidi Vici” – „Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju”, jeb mūsu mazās ikdienas uzvaras..

1. Iedomājos, noticēju, sajuku.

2. Ienācu, apsēdos, pakakāju.

3. Pieskāros, saskrējās, pabeidzu.

4. Ieraudzīju, padomāju, apraudājos.

5. Apsēdos, saplīsa, nokritu.

6. Pabeidzu, noguru, aizmigu.

7. Ieraudzīju, atvēru, izlecu.

8. Satiku, nopriecājos, aizbēga.

9. Ieslēdzu, izslēdzās, salauzu.

10. Izmetu, atrada, pārdeva.

11. Padomāju, nodomāju, izdomāju.

12. Saplēsu, salīmēju, izmetu.

13. Izgāju, saliju, izkusu.

14. Noplūcu, uzdāvināju, novīta.

15. Apsedzos, aizmigu, atsedzās.

16. Nopirku, negaršoja, apēdu.

17. Nopelnīju, sapriecājos, iztērēju.

18. Noķēru, sadeva, aizbēgu.

19. Nokrita, nesaplīsa, saplēsu.

20. Atskrēju, piekusu, aizskrēju.

21. Atnāca, izdzēra, palika.

22. Pakasīju, noplēsu, uzpampa.

23. Izmazgāju, uzvilku, nosmērēju.

24. Izšņaucu, iepūtu, izšņaucu.

25. Ievilku, izpūtu, sareiba.

26. Atvēru, ieraudzīju, aizvēru.

27. Izlaidu, aizlidoja, neatgriezās.

28. Izvedu, nenokārtojās, atstāju.

29. Izvēlējos, tika, pievīla.

30. Iedeva, sagremoju, izspļāvu.

31. Nedeva, paņēmu, noriju.

32. Sasaucu, uzkūdīju, izolēja.

33. Sāp, nedomāju, nesāp.

34. Uzkarsu, atdzesēja, saaukstējos.

35. Apsveica, uzdāvināja, apēda.

36. Nepadevos, atauga, nogriezu.

37. Pasūtīja, neaizgāju, aizvedu.

38. Atradu, noliku, stāv.

39. Cepu, vārīju, nepaēdu.

40. Atrakstīja, atbildēju, nerakstīs.

41. Nokritu, sāpēja, iekliedzos.

42. Iedzeru, savāru, iedzeru.

43. Uzbudināju, uzbudinājos, aizmigu.

44. Uzkūdīju, izlādējos, atstāju.


u.t.t

~2009~

Sapņi neizsapņotie
Atkal jau atkārtotie
Zvani
Baznīcas
Torņi
Prieki
Līdz bēdām
Noskaidrotie
Nervu šūnas
Zili mati
Siena rati
Dabas skati
Aizbēgt
Atgriezties
Viens vesels
Daudzie slimo
Kur tu bēgsi
Kad atgriezīsies
Tāpat jau
Viss vēl būs
Iebridīsi līdz ceļiem
Vai līdz kaklam
Tikai uz brīdi
Pazaudēsi
To ko atkal atradīsi
Izgaisīsi
Parādīsies
Tā pati
Zvaigzne
Kas mirdzējusi
Pati sev
Tajās pašās debesīs
Mirkļu mirkļos
Top tavs mūžs
Top mūžība
Zūd
Un atkal jau rodas
Paliec tikai tu
Ar sevi kopā viens.

~2003~

Kā es nonācu
Līdz šai domai
Kad pazaudēju
To iepriekšējo
Kad paguvu es
Zaudēt pazaudēto
Vai pagūšu es
Iegūt neiegūstamo
Mūžam zaudēto
Sev nolemto
Dievišķi nolādēto..

Nevaru būt
Viens
Veselums
Paliek pāri
Jautājums
Bezatbildīgs
Tas skumst

~2003~

No dumsām līdz priekam
Nesaprast pašsaprotamo
Neglābt glābjamo
Gaidīt negaidīto
Droši bez vilšanās
Plaši bez ļaušanās
Degt
Katru muļķību
Saviem spārniem
Segt

~2003~

Uz mana galda
Deg sveces
Tās tev

Šokolāde
To arī
Vari savākt sev

Mainu
Pret konfekšu papīrīšiem
Un sevi arī
Iztītu
No salkanā

~2003~

Vārdi izskrēja cauri sienām
Aizskrēja pie tevis
Atskrēja atpakaļ
Tevis nekad nav mājās

~2003~

Es jau atkal
Kā vienmēr
Trāpīju
Tur, kur netēmēju

~2003~

Es tevi..
Nu gluži tāpat kā sevi..
Ne jā, ne nē,
Ne balts, ne melns..

~2003~

Tukšajos skatienos
Neizteiksmīgajos smaidos
Mākslīgajā nopietnībā
Nogurušajās sirdīs
Slēpjas mūsu
Pašu mīlestība
Pret sevi

~2003~

Kas es esmu uz šī ledus?
Sniegpārsla?
Radusi brīvi plivināties
Slīkst nu
Pati savā būtībā

~2003~

Aizmirst un atcerēties
Apsēsties un aizmigt
Dziļā miegā, nomodā
Acis atvērtas cieši ciet
Negrābt un noķert mirkli
Meklēt un nerast neko
Zaudēt, iegūt zaudējamo
Tveramo mūžam nedrošo
Sajūtu atzīti nosodīto
Skūpstus nepabeigtos
Pārskaitīt
Neatzīties
Iestādīt šaubas
Nopļaut asaras
Pārgremot pāri pa desmit reižu
Tā lai nepietiek pietiekamības
Vērot kā izslīd no rokām
Piepildījums kaitinošais
Ārdīties un brēkt
No dusmām līdz priekam
Nesaprast pašsaprotamo
Neglābt glābjamo
Gaidīt negaidīto
Droši, bez vilšanās
Plaši, bez ļaušanās
Degt
Katru muļķību
Saviem spārniem
Segt

~2003~

Tur ir bīstami
Esi uzmanīgs
Vienkārši paņem
Un ieskrāpē
Sev krustu uz sejas
Tikai ne līdz asarām
Tikai nevajag nopietni

~2003~

Es ietu
Par sauli
Vai lietu
Par lēktu
Vai rietu
Es ietu
Lai sevi
Mazlietu
Pie tevis
Sietu
Es sietu
Līdz sirds mana
Kliegtu
„uz priekšu!”
Es ietu
Vai skrietu
Uz priekšu
Uz priekšu

~2003~

Ak, kaut būtu tā, ka tu
Ar lielajām, raupjajām
Smagajām rokām savām
Skautu reiz gurnus manus

Ak, kaut būtu tā, ka es
Tev vienīgajam trausla būtu
Un tavu raupjumu kaislo
Ļautu sev reiz arī mīlēt

Ak, kaut būtu tā, ka mēs
Starp zvaigznēm mācētu dzīvot

~2003~

"Izmanto mani!"
Tavas acis kliedz.
Un es ļauju izmantot sevi.

"Iemanto mani.."
Es čukstu,
Un izmantoju tevi..

Mani manā tavā balsī jūtu..
Tevi savu manās ausīs dzirdu..
Lūdzu, paldies.. Pazūdi!

~2002~

Vai gribi?
Nogaršot manu
Saldkaislo
Rūgtumu kailo
Izģērbu!
Nenosala, izdzīvotājs
Pārtika pats no sevis
Nolādētais
Gaiss
Man liedza elpot
Uzvarēt vajadzēja
Man - zaudēju
Paliku kaila, atriebība
Saldkaisli rūgtā

~2002~

Veca, nomirusi seja spogulī
Manī skatās..
Acis, tās vēl dzīvas
Stiprā sirds
Raudi cik gribi, pati sev
Man jau vairs nav nozīmes ko teikt
Asiņaina saplosīta miesa
Asinis vēl rit
Dzīva gan
Attieksme

~2002~

Es bez asarām naktīs
Pārgriežu sev vēnas un noskatos
Kā asinis sārtās aizpilda
Tukšums
Sapnī es pamodos un devos tālāk
Tas palika viens
Ķermenis zem sniega
Un es kaila atstāju pēdas

~2002~

Seja, balss, valoda
Tu tuvs, bet manī dziļi svešs
Gremdējies sevī
Mēs neglābsim šo pasauli
Tu sasodīti tuvs, mēs savi
Labirinti, nežēlīgie apžēlojās
Mēs noburti, kaili, tā arī
Pazinām sevi
Nometām drēbes
Zīmes pievīla
Atkailinātība
Vīlušies laimīgi, kaili bez
Attaisnojuma būtībā
Mēs aprakām
Varonību aizlienēto
Mums pieder viss - nekas
Sapnis bija skaists un palika

~2002~

Es zaudēju visu
Un aizmigu bez tā
Es pamodos viena, nekā
Man vairs nevajag, nav
Es iemīlējos tajā
Sniegā pēdu nebija un neviens
Nebija nācis, pierādījums
Balts tas gulēja, mani pamanīja
Saprata
Manī pēdas bija atstātas
Par daudz
Asaras bij’ pārāk karstas, sniegs
Atdzesēja mūzika
Sveša mani iemīlēja
Rētas asiņainās
Ārstēja
Es atļāvu
Es neguļu

~2002~

Un lai..
Lai arī nav
Vienalga esmu
Kaķa lāsts pār mani
Dus mans nerimstošais ķermenis
Es dzīvoju, lai prieks
Vairs nevajag, lai nav
Ir tukšums
Tas nezūdošs, bez pierādījuma
Zaudējums mans ieguvums

~2002~

Balta papīra lapa uzvar mani
Pildspalva rokās nepadodas
Cigarešu dūmi, dūmakains prāts
Es neguļu, man negribas gribēt
Mans nogurušais ķermenis
Vājš manā priekšā
Nekas
Es mīlu
Aizvērtām acīm
Svētlaime
Es viena - mana laime
Nezūdoša
Lietas, balsis, skaņas
Sākums mans un beigas
Es sevī savu ziedu kopju
Man nevajag, man ir
Svētlaime un Nakts
Nekas un Viss
Tukšums mana pilnība
Sajūtas
Vara pār šo mirkli
Un tā atskaņas
Uz baltās papīra lapas
Mēs uzvarējām

~2002~

Es ar saviem instinktiem
Kā ar pirkstiem,
Tumsā cenšos sataustīt un atpazīt..
- Vai tas ir tas?
- Nē!
Iepriekš neaptaustītas lietas šķiet svešas.
Tumsā.
- Bet šis? Varbūt šis ir īstais?
- Nē tad jau drīzāk tas iepriekšējais.
- Labi.. Bet kur tas ir?
- Pazuda, nevar vairs atrast..
Tumsā..
Es taustos. Pirksti pierod.
Par acīm aizmirsts,
Tikai sirds sitas..
Pazuda! Pazuda!
Tumsā..
Man tomēr jāatsakās, lai nenogurtu
Tumsā..

~2002~

Izsmeltas jūtas,
Izsīkusi sirds..
Tas arī viss,
Kas palicis pāri.
Pāri sāpēm,
Pāri asarām..
Izslienos
Un cenšos celties.
Nav tā kā nav,
Nav tā, ko tēlojam.
Ir tikai tas,
Ar ko sadzīvot nespējam.

~2002~

Tik daudz ir runāts,
Tik daudz vārdu teikts.
Tik daudz ideju un domu
Izskan vārdos un mirst,
Aiziet un pazūd nebūtībā..
Par maz, par maz..
Vajag vēl!
Iztukšojot sevi..
Bezspēks pārņem mani,
Patur savā varā, paspīdzina..
Un nu varu doties tālāk.
Iztukšoties.. iztukšoties..

~2002~

Reiz mēs bijām kopā,
Tagad esam šķirti.

Reiz mēs bijām brīvi,
Tagad esam spiesti.

Reiz mums bija laime,
Tagad mums ir princips.

~2001~

Vai Tu dzirdi kā pulkstenis iet? Tas it kā kaut ko gaida..
Gaidu es. Tavu atbildi uz neuzdotu jautājumu.
Šīs stundas velkas kā mūžība, bet es gaidu. Man nav grūti atzīt sev, ka gaidu, bet es gaidu.
Es negaidu beigas, jo nekas nav sācies. Es gaidu kad beigsies šis mirklis. Vēl viens mirklis no manas dzīves, vēl viens solis uz nepabeigtību.
Es gaidu, bet ja kādreiz to noliedzu, tad arī ne jau par velti..
Es zinu, lai sagaidītu ir jāpieņem vientulība un tās nepabeigtība.

~2002~

Man nepietiek, ka varu lidot,
Man jānolaižas.
Man nepietiek ar to, ka redzu,
Man jāpārbauda.
Man nepietiek ar to, ka citam sāp,
Man jāizbauda.
Man nepietiek ar to, kas esmu,
Man jāizlaužas!

No kurienes es nāku,
Neizprotu.
Uz kuru pusi eju,
Nesaskatu.
Kur es tā nonākšu,
Neparedzu!
Kādēļ es vispār esmu,
Neizpaužu.

~2002~

Sēž meitene,
Man pretim
Un koķetē ar sevi.

Sēž meitene,
Un skatoties spogulītī,
Notīra izsmērējušos tušu zem acīm.

Sēž meitene,
Un ar mēli kustina auskaru,
Kas tai lūpā.

Sēž meitene,
Un pašpārliecināti novērtē mani.

Sēžu es,
Un nesaprotu, kāpēc domāju par to.

~2001~

Es atkal esmu viena
Ar savu sapni.
Klusējiet!
Un jūs uzklausīs..

Es joprojām esmu viena
Ar savu ēnu.
Klusējiet!
Un jūs ievēros..

Es turpmāk būšu viena
Ar savu tevi.
Apklustiet!
Un jūs nosodīs.

~2001~

Viens vārds-
Un kāds tiek apvainots, kāds aplaimots.
Vēl viens vārds-
Un es vairs nezinu, kas esmu..

Ar vārdiem kā ieročiem,
Ar vārdiem kā brūcēm,
Brēkdami kā ievainotie,
Mēs ievainojam,
Mēs glābjam,
Mēs esam.

~2001~

Vārdi izdega cauri papīra lapai..
Un es atcerējos un apciemoju visus,
Nesaprazdama nevienu.
Tikai pasmaidīju, aizsūtīju..
Atklājos sev pati
Šķebinoši salda.
Apnicīga bauda
Labai būt.
Netīšām es esmu.
Netīšām.

~2003~

Tikai notis,
Dažas pazīstamas notis..
Atgādina.
Nokņud kaut kas:
Strāva iziet cauri ķermenim.
Un viss atkal ir pa vecam..
Tikai notis,
Dažas pazīstamas notis.
Mazās viltnieces;
Izlikās esam svešas..
Ticēju.
Nu vairs ne!
Mani mazie varoņdarbiņi-
Brīnumi atklātie.

~2003~

Nenotvertie skatieni, nevajadzīgie.
Vajadzēja jau sen man to zināt..
Nu kā es varu no šī brīža vēl just!
Tāpat kā no tiem daudzajiem brīžiem.
Bezspēcīgā sāpe neizsāpētā..
Turi mani cieši!

~2003~

Vientuļi, atvērtām acīm
Bezspēkā skatos uz visu-
To ko vēlējos ieraudzīt..
-Atbrīvo!

Pati sevi pašu dzini,
Pati tagad mini, zini;
Vai tā tava paradīze būs, vai elle..

~2002~

Un jau atkal teici, ka pati tiksi galā,
Cerēdama uz palīdzību.
Netīšu un nevainīgu, to neguvi..
Un jau atkal pati tiki galā.
Tu vēl tiksi,
Tev būs jātiek pašai galā.

~2002~

Es nezinu,
Bet esmu redzējusi
Kā Tu aizej..
Jau sen
Un vienmēr.
Paliec.
Man jābūt.
Lai neizjuktu
Kārtība,
Kas pati sev
Pastāv.
Kaut netic,
Vai negrib..
Viss kā vienmēr;
Tevis nav.
Šķietama
Tikai mīlestība.
Šķietamība.
Īstenība:
Viens bez otra,
Mēs nenosargātu
Sevi.

~2003~

Kad paskatos uz to, kas bijis,
Es atskatos uz to, kas būs.
Es priecāšos par tiem,
Kas prieku sev no tā vēl gūs.
Kāds dumjāks,
Kāds vēl gudrāks kļūs.
Kāds par kādu,
Kāds par kaut ko kļūs.
Kas būs, tas būs..
Ak, kā es mīlu jūs!

~2002~

Vai tad vārdi jau pašā sākumā nebija miruši, skaļi un vēstoši...
Balsī atskan sirdspusktu atskaņas, un es atkal krītu, lai celtos.
Es nelūdzu tev piedošanu, mana mīļā dzīve. Es vienkārši piedodu tev, ka esi.
Tu manu vietu godam sagatavojusi, nu atliek man to aizpildīt..
Es kaut uz mirkli noticu, ka zinu, kādēļ vērts ir dzīvot un kādēļ vērts ir mirt..

~2001~