izelpa slēpjas lēnajā smagumā
kad lapām un strazdiem (viņi pārlido)
piepildot gaisu,
es mēģinu atsperties pret, bet
tur nekas nevar sanākt, jo
vāks par šo dienu
ir tava cilvēciskā vājība Dievs
savelkoties āda kā kalendārs atsedz dienu
kārtību
varbūt tas ir veids kā atver acis mirušajiem -
nekustības patvaļīguma maiņa un
vairs sevi neredzu plāksnīte,
kas pielīp auksti augslēju velvē
tāds Dieva plācenītis vien ir
ciešanu laiks
(Ieva Rupenheite)
---
Mana eseja par I. Rupenheites dzejoli.
Atver acis mirušajiem.
Cik daudz mums vajag? Cik sāpju, ciešanu? Cik vajag, lai saprastu to.., to ko nesaprotam? Cik tad daudz ir tā ko nesaprotam?
Jautājums pēc jautājuma, kā elpas vilcieni - no tiem tad arī dzīvoju. Nedrīkst, nevar apstāties. Nav iespējams noslēpties, aizbēgt vai patverties.
Nolemtība?
Mokas, kas brīžiem smacē, bet dažreiz paceļ tādos augstumos, kuros, šķiet, cilvēks vēl nav bijis.
Un sāp, sāp tā, ka sāk jau patikt. Un spīts, spīts tik spēcīgs, ka nevar padoties.
Bet ja nu nebūtu tā.., tā visa ko šobrīd nolādu, vai būtu tas ko mīlu?
Sāpes, kas izraisa naidu, naids, kas izraisa spēku, spēks, kas apspiests, izraisa tikai sāpes..
Bet es jau neraudāšu.. un nesmiešos ar'..
Es cīnīšos ar sakostiem zobiem un ticēšu tam, ko jūs apšaubāt.
Es plēsīšu sevi uz pusēm, bet man vairs nesāpēs, jo es tā vēlēšos.
Bet ja kādreiz es raudāšu, tad ne tik klusi kā līdz šim - es bļaušu un ārdīšos, spārdīšu un kodīšu..
Vai izredzētā, vai nolemtā, vai vienkārši jukusī - es ar spēcīgiem soļiem iešu līdz galam.
Vērtības jau pārvērtētas, tāpēc nav ko zaudēt..
Ar sevi es būšu laimīga..
Sasodīti nenovēršama!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru