Attieksmes veidotāji, noteicēji un ietekmētāji utml. Kas liek vienā brīdī kaut ko vēlēties darīt, bet nākamajā to pašu absolūti nonicināt, par bezjēdzīgu un nevajadzīgu.. Kas liek vienā brīdī kaut ko ļoti ņemt pie sirds, bet citā absolūti ignorēt, pat, dažkārt neievērot... Protams, ka apstākļi.. notikumi, to intensitāte.. Tātad, savā ziņā, gribot negribot, esam notikumu varā, to notikumu, kuru iemesli, vairāk vai mazāk, apzināti vai nē un gribot vai negribot, paši vien esam.
Kas liek man, vienā brīdī, ticēt tam, ko šobrīd rakstu, bet (vai un) nākamajā, vispār neredzēt tam jēgu, uztvert to kā pašsaprotamu un neuzskatīt par vajadzību to pārgremot, piefiksēt uz papīra (monitora). Viss tāpat pārgremojas līdz nepieciešamajai konsistencei. Organisms, tik un tā paņem savu, vajadzīgo un (vai, vai) nevajadzīgo daļu.. Viss tik un tā notiek, vai es to pierakstu, vai nē, vai publicēju, vai arī nē, vai meklēju domu, vai strīdu biedrus u.tml., pašapliecināties, jeb garīgi „masturbēt”.. Process notiek tik un tā..
Un te nu es esmu - visu var mazināt, visu var lielināt.
Un te nu es esmu – visu var vispārināt, visu var centralizēt..
Un te nu es esmu – sākot runāt par konkrētu tēmu, nonāku bezjēdzībās līdz absurdam..
Un te nu es esmu – izvēloties, no abiem „visu var” variantiem, mazinošo un noniecinošo.
Un te nu es esmu – cilvēks, kurš vienmēr uzsvēris dzīvē garīgo izaugsmi, nu nonācis pie jautājuma, vai tas ko es domāju, ka es daru - ir tas, ko es daru?
Un te nu es esmu – visu vēl vairāk paplašinot, sarežģījot un neaptveramo aptvert cenšoties.. Un te nu es esmu – vāvere ritenī, cēloņu un seku cēlonis un seka..
Un te nu es esmu..nonākusi turpat pie attieksmes..Nevēloties izvēlēties vienu, vai dažas.. Nevēloties kļūt konkrēta, lai arī dzīve liek, pat pieprasa, principus, konkrētību, noteiktību u.t.t.
Spītīgi, kā bērns, ar kāju pret zemi sitot, atkārtoju „Bet es negribu!”. Iestrēgusi vai uzticīga?
Kādu attieksmi izvēlēsies?
~2009~
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru