Cilvēks spēj būt tas, kas vēlas būt, tas, kam tic. Tas piepilda to izdzīvojot. Dzīvojot to, kam tic.
Nav vajadzības atgriezties pagātnē, bērnībā, meklējot attaisnojumus tam, kas notiek tagad. Cik gan ilgs apmierinājums var būt attaisnojumiem.. es zinu, tas ir īss, pavisam īss apmierinājums. Apmierinājums, kura pamatā ir pagātnes vainošana šodienas nespējā dzīvot un nedzīvot. Lai gan, patiesībā ir jāatgriežas, ir jāiziet arī tam cauri, meklējot veidus..
Ir jāiziet cauri visam, kas notiek, kas nenovēršami notiek, meklējot. Bet tikai meklējot.
Meklējot ko? Vai iespējas dzīvot tādam kāds esi, vai tādam kāds nespēj nebūt, vai tādam, kāds nespēj būt? Nevis samierināties, nē, bet mīlot sevi tieši tādu, te un tagad. Samierināšanās nevar būt nekas labs, jo pats vārds skan jau nožēlojami. Cilvēks nedrīkst būt nožēlojams, pat ja nevar tāds nebūt. Cik gan daudz ir lietu, kuras nedrīkst būt, bet tās ir, vai ne.. tās ir. Bet viņi tiecas, tomēr tiecas.
Cilvēkam ir jābūt vai jākļūst, vai, vismaz, jātiecas būt labākajam sev, labākajam, kas tas spēj būt. Bet cik gan daudz lietu nav tā kā tām ir jābūt, vai ne.. bet viņi tiecas, tomēr tiecas.
Lai arī cik neciešami, nožēlojami, riebīgi mēs mēdzam būtu.. mums ir jātiecas būt labākajiem savās jomās, savos raksturos. Tas ir kā amats, kuru mums neviens nav ļāvis izvēlēties, mantojums – mūsu raksturs.. Mums ir jātiecas būt labākajiem savos amatos – raksturos.
Tieši tikpat paradoksāli, cik tas, ka, bieži vien, pat visneglītākās, nepatīkamākās, lietas var pateikt, ietērpt tik skaistos vārdos, tik pievilcīgos teikumos, ka tās atklājas pavisam citā, gaismā. Patiešām gaismā. Varbūt vārdi izgaismo. Vajag tikai atrast īstos.
Es meklēju, visu savu mūžu.. meklēju tos, virknēju, mainu, aizvietoju..bet man, vēl joprojām, nav gana, es zinu, ka var labāk. Un zinu, ka varbūt tā ir ilūzija, ka var labāk. Un zinu, ka nespēju nevēlēties labāk, tātad tas ir nenovēršami, pat ja neiespējami.. Varbūt man nepietiks vārdu, bet varbūt man vienkārši grūti atrast īstās kombinācijas... viss varbūt.. nenovēršami, pat ja neiespējami..es taustos. Un zinu, ka vārdos varbūt nemaz nevar ielikt sajūtas, tās, kuras vēlos. Tie ir tikai vārdi. Vārdi, kas var radīt citas sajūtas, tos lasot. Sajūtas, kuras, iespējams, nemaz nav tās, kuras esmu tajos ielikusi, bet tās rodas.. Tikai katram pašam zināmas. Rada vai iznīcina. Pielaižam, vai atgrūžam. Bet tie ir vārdi, kas kaut ko rada, pat iznīcinot, tāpat kā iznīcinot rada.
Nu neatradīšu es, ne īstos vārdus, ne arī īstās kombinācijas, jo sajūtas ir sajūtas un vārdi ir vārdi. Tos ir iespējams savienot, bet ne nodot tālāk savienotus. Bet kaut vai tikai mēģinot, varbūt, trāpīt, vai vismaz cerēt.. ar to ir pietiekami, lai nenovēršami tiektos uz neiespējamo, ticot, ka ir iespējams.
Varbūt tāpēc cilvēki raksta par vienkāršām, visiem saprotamām lietām, kas nav pārprotamas. Un ja raksta par sajūtām, tad riskē būt nesaprasti, vai pārprasti.. jo sajūtas jau nevar saprast, tikai sajust un izjust. Tas paliek tikai pašam sev, sajūtas..bet vārdi.. tos var nodot, vai nenodot tālāk.., cerot vai necerot, mēģinot vai nemēģinot.. tie, tik un tā, izpildīs savu misiju, lai arī kādu..
Cik gan daudz neiespējamā mēs cenšamies iespēt tik nenovēršami cenšamies..
Pat zinot visus iespējamos variantus, nebeidzot tos arvien atklāt, nemainās būtība.. Tava būtība. Tā ir viena no tām grūtajām patiesībām. Patiesībām, kas ir mūsos.
Mēs varam izlasīt tūkstošiem grāmatu un tas būs pielīdzināms nullei, ja nelasīsim to grāmatu, kas esam mēs paši. Tik ilgi, kamēr vien elpojam..

~2009~