Kad naktīs debesis pārklāj zvaigznes,
Es atdzimstu un pazūd liekais - viss..
Līdz mēness apgaismo manu prātu.
Es atdzimstu un atklāju sevi no jauna arvien.
Es it kā pamostos un sāku dzīvot.
Mirst robežas, dzimst bezgalība..
Un man atklāj sevi domas kailā nepārtrauktība.
Ar katru domu es te piedzimstu, te mirstu,
Zem katra vārda mīt sabradātas jūtu sajūtas.
Vārdi nogalina,
Un tie arī glābj..
Kaut arī bez tiem ir iespējams
Sevi arvien sev pašam atklāt..

~2001~